Pēdējos gados eļļas glezna pamazām ir ienākusi parastu cilvēku mājās. Rotājot savas mājas sienas, cilvēki bieži izvēlas dažus akvareļus, ķīniešu gleznas un eļļas gleznas. Eļļas glezniecība jo īpaši ir cilvēku iecienīta.
Ķīnā gleznu tirgus ir aptuveni sadalīts trīs kategorijās: ķīniešu glezniecība, Rietumu glezniecība un tautas glezniecība.
Ķīniešu glezniecība uzsver šarmu un interesi, kā arī pildspalvu un tinti, savukārt Rietumu glezniecība to nedara.
Rietumu gleznās ietilpst eļļas gleznas, koka bloki, vara plāksnes, zīmējumi, akvareļi, guašas un citas gleznas. Starp tiem eļļas glezna ir izteiksmīgākā, praktiskākā un dekoratīvākā glezna.
Rietumu eļļas glezniecība Ķīnā ir ieviesta tikai vairāk nekā trīs simtus gadu, un tā tika plaši ieviesta cilvēku sociālajā dzīvē tikai pagājušā gadsimta pirmajos gados. Pēc reformas un atvēršanas vieta ir dažādu stilu un žanru eļļas gleznu radīšanai.
Eļļas glezniecības radīšanu var iedalīt tēmas glezniecībā, žanra glezniecībā, ainavu glezniecībā, portretu glezniecībā un klusās dabas glezniecībā. Bet neatkarīgi no tēmas darbs galvenokārt balstās uz diviem galvenajiem elementiem: formu un krāsu. Citiem vārdiem sakot, eļļas glezna izmanto trīs galvenos formas, gaismas un krāsu izteiksmes līdzekļus.
forma, tas ir, forma. Tas prasa, lai gleznotājam vispirms būtu modelēšanas spējas un dziļas skicēšanas prasmes. Ja vēlaties uzgleznot labu eļļas gleznu, piemēram, augstu ēku bez pamata, bez laba skicēšanas pamata nevar piecelties.
Gaisma, tas ir, gaismas efektivitātes veiktspēja. Pēc franču impresionisma uzplaukuma tas noveda pie gaismas izpētes un izpildījuma. Gleznotāja izpratne par gaismu mēdza būt zinātniska un racionāla. Tāpēc gaismas un ēnas izteiksme ir reālistiskāka un spilgtāka. Gaisma un ēna ir svarīgi elementi, kas nosaka atmosfēru. Šo patiesību nav grūti saprast, aplūkojot teātra skatuves gaismas efektu.
Vissvarīgākais eļļas glezniecības elements ir krāsa. Krāsas atšķiras no krāsām paletes. Gleznotājs nekad neliek uz paletes krāsas, tas ir, rūpnīcā izgatavotās krāsas uz audekla neskartas. Šīs krāsas māksliniekam rūpīgi un mākslinieciski jāmodulē, lai panāktu krāsu maigumu un reālismu, kā arī harmoniju starp krāsu blokiem. Tas ir tas, ko cilvēki parasti sauc par toni vai toni. Eļļas gleznas krāsa nevar būt krāsains savārstījums, tā nevar būt arī sarežģīta un žilbinoša, bet tai ir jāveido noteikta krāsu tendence, un izmaiņas ir bezatlīdzības, smalks un delikāts attēla efekts.
Tonis ir eļļas gleznas dvēsele. Nav toņa, proti, ja eļļas glezna neveido toni, nav harmoniskas un daudzveidīgas krāsu kombinācijas, tad var teikt, ka eļļas glezna nav sasniegusi garāmejošo līniju. Eļļas glezniecībā bez iepriekš minētajām prasībām tiek pievērsta uzmanība arī kompozīcijai, otas triepieniem, ritmam utt., kas šeit netiks detalizēti aprakstīts.
Mūsdienu eļļas gleznu radīšana ir aptuveni sadalīta divās kategorijās: abstraktā glezniecība un figurālā glezniecība.
Tā sauktās abstraktās eļļas gleznas mērķis ir attēla izpildījumā iegūt dabas objektu kopēšanas formu un aizstāt to ar idejas un attēla izpausmi. Šādam gleznojumam nav konkrēta dabas tēla, ir tikai krāsu bloki, līnijas, punktu sejas utt. Lasītājs tikai izraisa asociācijas un iztēli no šo krāsu bloku kombinācijas. Piemēram, pie šāda veida pieder meistara Zao Vu-Ki darbi. Ir dažādas abstraktās glezniecības mākslas teorijas, taču tās var rezumēt ar senās ķīniešu vārdiem, proti, "ziloņi ir neredzami".
Parasti cilvēkiem ir maldīgs priekšstats, ka impresionisms, fovisms un futūrisms tiek saukti par abstrakto glezniecību. Patiesībā šīs mākslas skolas tikai laužas cauri reālisma un klasicisma ietvariem un neizrauj tēlu, augstākais tikai modernizē realitātes tēlu, deformē un pārspīlē.
Šobrīd Ķīnā ir arī daudz gleznotāju, kuri apgalvo, ka ir abstrakti, daži gleznotāji ir veidojuši noteiktu stilu, un viņu darbiem ir ievērojams dziļums, bet dažiem cilvēkiem var trūkt skicēšanas pamatu, un viņi nav saņēmuši stingru apmācību reālistiskā glezniecībā, maldīgi domājot, ka gadījuma smērēšana ir abstrakta glezniecība. Šādi darbi nav jēgas dziļi, nav īpaši interesanti, ne dekoratīvas intereses, ne apzinātas atjautības, tikai forma. Patiesībā tas ļoti izkropļo abstraktās glezniecības galveno virzienu.
Figurālajā glezniecībā papildus tam, ka tā ir pilnīgi reālistiska, ir daudzas formas, kas ir bagātas ar dekoratīvu interesi, deformētas vai starp abstrakto un figurālo.
Īsāk sakot, šodien ir plurālistisks laikmets, un arī eļļas gleznu radīšana ir daudzveidīga satura un izteiksmes ziņā. Mēs nevaram dot priekšroku vienam par otru, ļaujam dažādu žanru darbiem mirdzēt eļļas glezniecības simts dārzos.
Iepriekš minētais galvenokārt attiecas uz oriģinālām eļļas gleznām. Datorkrāsošana, kopēšana, ierobežota drukāšana vai slikta "līniju gleznošana", kas "ražota" ar rūpnīcas metodēm, nav diskusiju lokā.