Impresionisma eļļas gleznošanas tehnikas

Pirmkārt, eļļas gleznu veidošanā impresionisma stilā pamatā tiek izmantota tiešā glezniecības metode, parasti kā galveno izmanto baltus audeklus, lai iegūtu spēcīgāko krāsu pamatu, taču ir arī krēmkrāsas vai gaiši pelēkas audekla pamatnes atkarībā no attēla krāsas. . Audekla tekstūra parasti nedrīkst būt pārāk smalka, un rupjāka tekstūra var izraisīt pigmenta krāsas slāņa atslābināšanu, kas nav pārāk stingrs, kad krāsa ir savienota, un tas arī veicina sausu krāsošanu. Izņemot dažus gleznotājus, piemēram, Renuāru un Lodreku, kuriem patika izmantot plānās glezniecības metodi, vairums impresionistu izmantoja biezu krāsojumu un pretstatīja krāsas ar dažādiem smalkiem otas triepieniem un krāsām, izmantojot pigmentus, kas lielākoties bija necaurspīdīgi un caurspīdīgi, un radīja bagātīgu krāsu kontrastu. un plīvojošie efekti, izmantojot krāsu satriecošas pārklāšanās vai pretstatīšanas metodi.

Otrkārt, lai gan postimpresionisma un neoimpresionisma gleznotāji pēc koncepcijas principiāli atšķiras no tradicionālajiem impresionistiem, materiālo un tehnisko īpašību ziņā nav būtisku atšķirību, bet viņi uzsver subjektīvās krāsas. Neoimpresionisti krāsas atdalīja pilnībā pēc spektra septiņu krāsu principa un pat krāsoja tikai ar krāsu punktiem neharmonizētā spektra pamatkrāsās, tāpēc to sauca arī par puantilismu tiešā nozīmē. Tomēr joprojām ir acīmredzamas atšķirības dažādu gleznotāju izmantotajās otās, Monē vieglumā un brīvībā, Pisarro apaļumā un vecumā, Van Goga raupjumā un augstprātībā, kā arī Seurata stingrībā un piesardzībā.

Treškārt, impresionisma glezniecības soļi ir bijuši labi zināmi, parasti āra skicēšanu parasti nedaudz sajauc ar biezāku pigmentu, lai izveidotu biezu otu tekstūru un radītu krāsu pretstatīšanas efektu, jo ainas skicēšana lielākoties tiek pabeigta vienā reizē, tāpēc pamatā pamatā ir uz mitras krāsošanas, ja nepieciešams, reti pievienojiet krāsas vidējo atšķaidījumu. Ražojot eļļas gleznu vai darbus, kas jāveic daudzas reizes, ir jāpievērš uzmanība tam, lai vispirms būtu plānas un pēc tam taukvielas, parasti vispirms ar terpentīna krāsu plānā kārtā izklājiet pamatkrāsu un pēc tam izmantojiet biezāku krāsu. lai turpinātu padziļināt, var izmantot arī sausās krāsošanas metodi, ar otu uzzīmējot pārklājošo krāsu, lai pamatkrāsa un virskrāsa veidotu sarežģītu un krāsainu efektu. Nejauciet pigmentus pārāk spēcīgi, ļaujiet dažādām krāsām dabiski saskarties un vizuāli samaisiet, lai iegūtu spēcīgāku kontrastu. Apstrādes tehnikā, kuras pamatā ir biezs pārklājums, liela uzmanība jāpievērš arī biezajam un plānajam kontrastam, jābūt elpojošai vietai, nedrīkst akli uzkrāt krāsu, pretējā gadījumā attēls šķitīs apgrūtinošs, bet arī izraisa eļļas uzsūkšanos vai plaisāšanu utt. problēmas, tai detaļai, kas nav ideāla, vai nokasīt laikus un gaidīt, kad arī sausais pārzīmēs.

Ceturtkārt, impresionistiskā glezniecība pievērš uzmanību attēla kopējā krāsu ritma transformācijai un savienojumam, ļoti svarīga ir šarma gludums, pildspalvas atslābināšana, kas ir tas pats, kas brīvrokas stila eļļas gleznas veidošanā, ja pārāk daudz. uzmanība detaļām liksies stingra. Tāpēc formas apstrāde ir drosmīgi rezumējama un jācenšas "aizraut", kas ir krāsas un pildspalvas īpašības un šarms.