Eļļas gleznojumam kā vizuālās mākslas radīšanas tehnikai ir sena vēsture, kas aizsākās senos laikos. Tomēr īpašais eļļas glezniecības izgudrojums, kā to parasti saprot mūsdienās, bieži tiek attiecināts uz 15. gadsimta Ziemeļeiropas māksliniekiem Ziemeļu renesanses laikā.

Eļļas glezniecības attīstība un popularizēšana ir saistīta ar eļļas izmantošanu kā līdzekli pigmentu suspendēšanai. Mākslinieki sāka sajaukt pigmentus ar linsēklu eļļu, kas žūst lēnāk nekā iepriekš izmantotā olu tempera. Šis lēnais žūšanas laiks ļāva māksliniekiem strādāt ar krāsu ilgāku laiku, ļaujot iegūt sarežģītākas un detalizētākas kompozīcijas.

Viens no agrīnajiem eļļas glezniecības tehnikas pionieriem bija Jans van Eiks, 15. gadsimta flāmu gleznotājs. Viņa rūpīgie un detalizētie darbi, piemēram, slavenais "Arnolfini portrets", parādīja eļļas vides iespējas.

Eļļas glezniecības izmantošana izplatījās visā Eiropā Renesanses laikā un kļuva par dominējošo glezniecības tehniku ​​16. gadsimtā. Mākslinieki, piemēram, Leonardo da Vinči un Ticiāns, vēl vairāk veicināja eļļas gleznas pilnveidošanu un popularitāti.

Lai gan eļļas glezniecība tika plaši izmantota Renesanses laikā, ir svarīgi atzīmēt, ka mākslinieki arī citās pasaules daļās, piemēram, Ķīnā, gadsimtiem pirms Eiropas renesanses bija izmantojuši eļļas pigmentus kombinācijā ar dažādām saistvielām. Taču īpašās tehnikas un stili, kas saistīti ar Eiropas eļļas glezniecības tradīciju, to izceļ kā nozīmīgu mākslas vēstures attīstību.